Bēgļu straumes Eiropā – redzamā daļa no aisberga, kas slēpj plašāku krīzi

Latvijas Radio analītika

Bēgļu un patvēruma meklētāju skaits Eiropā ir sasniedzis nepieredzētu līmeni un arvien lielāks skaits cilvēku meklē veidus, kā iekļūt Eiropas Savienībā. Taču sarežģīto situāciju uz Eiropas dienvidu robežām var uzskatīt tikai par aisberga redzamo daļu daudz plašākai globālai bēgļu krīzei.

• Bēgšana no konfliktu reģioniem
• Nieka 0,03% no eiropiešu kopskaita
• Sarežģītie uzņemšanas apstākļi
• Cauri Balkāniem uz Ziemeļeiropu
• Viesmīlība mijas ar agresiju
• Nevar atļauties gaidīt krīzes beigas

Vai pieaugošais bēgļu skaits var kļūt par lielāko visa 21 gadsimta problēmu? Šāds jautājums pēdējā laikā visai bieži izskan gan dažādu rietumvalstu presē, gan ekspertu diskusijās. Un nenoliedzami - šis ir pamatots jautājums, jo jaunākie ANO bēgļu lietu aģentūras dati liecina - pašlaik visā pasaulē piespiedu kārtā pārvietoti un bēgļu gaitās devušies aptuveni 60 miljoni cilvēku.

Tas ir augstākais jebkad reģistrētais bēgļu skaitlis, turklāt, salīdzinot ar pagājušo gadu, tas ir palielinājies par 8,3 miljoniem.

ANO globālo tendenču pētījums liecina, ka pagājušajā gadā ik dienu bēgļu gaitās ir devušies aptuveni 42,5 tūkstoši cilvēku.

Bēgšana no konfliktu reģioniem

Šajā situācijā loģisks ir jautājums, kas ir galvenais iemesls šādam straujam bēgļu skaita pieaugumam. Un atbilde no pirmā acu uzmetiena ir visai vienkārša –

pēdējo piecu gadu laikā pasaulē ir izcēlušies piecpadsmit bruņoti konflikti un lielākais bēgļu skaits ir tieši no konfliktu skartajiem reģioniem.

Pārliecinoši pirmajā vietā ir Sīrija, kur pilsoņu kara dēļ savas dzīvesvietas četru gadu laikā ir bijuši spiesti pamest vairāk nekā 11 miljoni cilvēku. Situāciju pasliktina arī jaunu konfliktu izcelšanās Dienvidsudānā, Irākā un Ukrainā, kā arī nespēja atrisināt ieilgušus bruņotos konfliktus tādās valstīs kā Afganistāna, Kongo Demokrātiskā Republika, Eritreja un Somālija.

Protams, ļoti lielu lomu pēdējā laikā spēlē arī radikālā grupējuma "Islāma valsts" aktivitātes. Lai arī Eiropā bieži vien pastāv uzskats, ka liela daļa no patvēruma meklētājiem ir ieradušies Eiropas Savienības valstīs labākas dzīves meklējumos,

ANO apkopotie dati liecina, ka aptuveni 60-70 procenti no visiem imigrantiem patiešām bēg no karadarbības, represīviem režīmiem un reliģiskā ekstrēmisma.

Tieši tāpēc šiem cilvēkiem ir visas likumīgās tiesības saņemt bēgļa statusu Eiropā.

Uz to preses konferencē Ženēvā norādīja arī ANO Komisariāta bēgļu jautājumos direktors Eiropā Vinsents Košetels: "Lielākā daļa no cilvēkiem, kas ierodas Grieķijā, bēg no valstīm, kuras piedzīvo karu vai cilvēktiesību pārkāpumus. Galvenokārt tās ir Sīrija, Afganistāna un Irāka. Šī bēgļiem ir ārkārtas situācija. Mēs esam nedaudz noguruši no ziņojumiem par to, ka mēs piedzīvojam migrantu krīzi. Šie nav cilvēki, kas bēg ekonomisku iemeslu dēļ, bet gan cilvēki, kas bēg no karadarbības Sīrijā, Afganistanā un Irākā. Lūk daži dati – 63% ieceļojušo ir sīrieši, 20% - afgāņi, 4% - irākieši."

Nieka 0,03% no eiropiešu kopskaita

Bieži vien saņemtās ziņas par Vidusjūrā pārtvertajām bēgļu laivām no Ziemeļāfrikas valstīm var radīt iespaidu, ka Eiropā vislielākais skaits ieceļotāju nāk tieši no šī kontinenta. Taču arī tā īsti nav.

Lielākā daļa bēgļu Āfrikā pārvietojas kontinenta iekšienē un ir uzskatāmas par iekšēji pārvietotām personām.

Subsahāras reģionā vien bēgļu skaits pārsniedz 15 miljonus. Šeit var minēt salīdzinājumu – tādas lielvalstis kā ASV un Francija pagājušajā gadā kopā uzņēma 760 tūkstošus bēgļu. Savukārt viena pati Etiopija uzņēma aptuveni pusi no šī skaita, turklāt valsts saglabā atvērto durvju politiku un pašlaik Etiopijā patvērumu ir raduši aptuveni 650 tūkstoši bēgļu no kaimiņvalstīm.

Liekot uzsvaru uz ekonomisko migrantu nodarīto kaitējumu atsevišķās Eiropas Savienības dalībvalstīs, imigrācijas pretinieki bieži vien piemin, ka, palielinoties bēgļu pieplūdumam, drīzumā tiks iznīcināta visa Eiropas sociālā kārtība. Šī viedokļa pretinieki gan norāda, ka aptuveni 300 tūkstoši patvēruma meklētāju, kas šogad ieradušies Eiropā, ir tikai aptuveni nieka 0,03 procenti no visiem 740 miljoniem Eiropas valstu iedzīvotāju, tāpēc šo cilvēku iekļaušanai sabiedrībā nevajadzētu radīt milzīgas problēmas.

Salīdzinājumam var minēt tādu valsti kā Libāna, kurā patvērumu ir atraduši aptuveni 1,2 miljoni bēgļu no Sīrijas, taču pašā valstī dzīvo vien četri miljoni iedzīvotāju.

Faktiski tas nozīmē, ka viena pati Libāna, kurā mīt vairāk nekā 100 reižu mazāk cilvēku nekā visā Eiropas Savienībā, ir uzņēmusi 50 reižu vairāk bēgļu nekā plāno Eiropā.

Sarežģītie uzņemšanas apstākļi

Turklāt arī tādās valstīs kā Vācija un Zviedrija, kas pie sevis izmitinājušas ļoti lielu skaitu bēgļu, bēgļu pabalsti nav pārmērīgi - aptuveni 50 eiro nedēļā.

Taču arī šai monētai, protams, ir otra puse. Kā norāda cilvēktiesību aizsardzības organizācijas "Human Rights Watch" Eiropas nodaļas vadītāja vietnieks Bendžamins Vords, iedzīvotāju skaitam ir jābūt tikai vienam no rādītājiem, cenšoties izveidot godīgāku bēgļu sadales sistēmu. Pēc viņa vārdiem, nenoliedzami, jāņem vērā gan ekonomikas apjoms, gan nodarbinātības līmenis, gan valstu spējas nodrošināt adekvātus uzņemšanas apstākļus un integrāciju sabiedrībā.

Tieši uzņemšanas apstākļi bieži vien izraisa asas diskusijas. Piemēram, Grieķijas nelielajās salās, kur pašlaik uzturas vismaz 10 tūkstoši patvēruma meklētāju, viņiem domātas infrastruktūras faktiski nav. Grieķijas varas iestādes gan atzīst, ka līdz šim saņemtā Eiropas Savienības nauda nav izlietota visai lietderīgi un ekonomisko problēmu dēļ bēgļu jautājumam nav pievērsts pienācīgi daudz uzmanības. No otras puses var teikt, ka nebūtu īpaši lietderīgi katru nelielo salu savlaicīgi aprīkot ar bēgļiem nepieciešamo infrastruktūru – nometnēm, tualetēm, dušām un tā tālāk.

Līdzīga situācija izveidojusies arī Maķedonijā un Serbijā, kas pēdējo nedēļu laikā kļuvušas par galveno bēgļu ieceļošanas maršrutu Eiropā. Kā uzskata ANO bēgļu lietu komisariāta pārstāve Melisa Fleminga, par spīti visam, valstīm ir pienākums ievērot bēgļu un patvēruma meklētāju tiesības:

"Mēs prognozējam, ka šajā maršrutā bēgļu pieplūdums turpināsies un būs aptuveni trīs tūkstoši cilvēku dienā. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai pret šiem cilvēkiem attiektos humāni.

Nodrošinot pašu nepieciešamāko palīdzību un apmierinot viņu pamata vajadzības, taču vienlaicīgi ievērojot arī viņu kā patvēruma meklētāju un migrantu tiesības un pašcieņu. Saprotot visu reģiona valstu bažas un saprotot, ka šāds cilvēku pieplūdums ir negaidīts, mēs tomēr aicinām valdības ieviest robežu kontroles pasākumus, kas būtu gan humāni, gan atbilstu starptautiskajām saistībām."

Cauri Balkāniem uz Ziemeļeiropu

Vairums no Balkānu valstīm, kas šogad piedzīvo negaidīto bēgļu pieplūdumu, lielākoties ir tikai tranzītvalstis bēgļu ceļā uz Rietumeiropu. Taču arī šajā situācijā grūtības ir milzīgas. Gan Grieķijā, gan Maķedonijā pašlaik galvenais uzsvars tiek likts uz to, lai palīdzētu bēgļiem nokļūt līdz nākamajai robežai.

Tomēr, kā uzsver Maķedonijas ārlietu ministrs Nikola Popeski, tiek darīts viss, lai patvērumu meklētāju prasības tiktu apmierinātas: "Manuprāt, mēs esam darījuši visu, kas bija mūsu spēkos, lai tiktu galā ar šiem cilvēkiem, kuri, protams, nav ieradušies brīvdienās, bet gan bēg no vardarbības savās mājās. Maķedonijai ir pieredze, kā rīkoties šādās situācijās, jo jau deviņdesmitajos gados mēs saskārāmies ar bēgļu plūsmu Dienvidslāvijas kara laikā. Mēs cenšamies nodrošināt šiem cilvēkiem visu, ko viņi prasa. Svarīgi ir uzsvērt, ka šie cilvēki galvenokārt vēlas tikai šķērsot Maķedoniju, lai dotos uz kādu Ziemeļeiropas valsti. Un lielākā problēma ir tā, ka ir nepieciešama kopēja Eiropas rīcība, jo tik maza valsts kā Maķedonija ar diviem miljoniem iedzīvotāju viena pati nevar tikt galā ar šo izaicinājumu."

Pagājušajā nedēļā Grieķijas un Maķedonijas, Maķedonijas un Serbijas un Serbijas un Ungārijas robežu reģionus apmeklēja arī kolēģis no Norvēģijas sabiedriskās raidorganizācijas NRK Jans Espens Kruse. Viņš komentē iespaidus par tur redzēto: "Vairums no bēgļiem, ar kuriem es runāju, ir no Sīrijas, Afganistānas vai Āfrikas, taču liela daļa ir arī tā dēvētie ekonomiskie imigranti no Albānijas un Kosovas, kuri vēlas nokļūt Rietumeiropā. Cilvēki ļoti ātri tiek transportēti uz nākamo robežu, jo Balkānu varas iestādes galvenokārt vēlas tikt vaļā no šiem bēgļiem, cik vien ātri iespējams, un dabūt viņus ārā no savas valsts.

Bēgļi tiek reģistrēti, daži uzturas nometnēs, bet nevarētu teikt, ka no varas iestādēm tiek saņemta liela palīdzība."

Šķērsojot Maķedoniju un Serbiju, bēgļu plūsma nonāk pie Ungārijas, kura, cenšoties atturēt bēgļus no iekļūšanas valstī, uz robežas ir uzbūvējusi Eiropā bieži vien kritizēto četrus metrus augsto un ar dzeloņdrātīm apvīto sētu. Kā liecina ārvalstu žurnālistu uzfilmētie materiāli, tas gan netraucē bēgļiem izlīst sētai pa apakšu un censties aizbēgt no ungāru policistiem. Kā atzīst paši bēgļi, Ungārija nebūt nav tā valsts, kurā viņi vēlētos palikt. Kā nosaka Eiropas Savienības noteikumi, migranti var pieprasīt patvērumu tikai pirmajā Eiropas Savienības valstī, kurā tie ir ieradušies, bet, darot to kādā citā valstī, viņiem draud deportēšana.

Jebkurā gadījumā, arī Ungārija pašlaik ir nokļuvusi uzmanības centrā. Tās valdības pārstāvji ir aicinājuši Eiropas Savienību sniegt papildus finansiālu palīdzību, jo veids, kā līdzekļi tiekot piešķirti pašlaik, esot pazemojošs. Kā paziņojusi Eiropas Komisijas preses pārstāve Nataša Berto, Eiropas Komisija apsver iespēju sniegt Ungārijai šādu finansiālu palīdzību: "Mēs redzam, ka migrantu skaits, kas katru dienu ierodas Ungārijā no Balkānu valstīm, katru dienu palielinās apbrīnojamos apmēros. Tieši tāpēc ir iespējams, ka Ungārija tāpat kā Grieķija, Itālija un Malta iegūst priekšējās līnijas jeb pierobežas valsts statusu. Tā tiktu atzīts, ka valsts cīnās ar šo problēmu un tai ir nepieciešama mūsu palīdzība."

Viesmīlība mijas ar agresiju

Nevienam nav noslēpums, ka viens no iekārojamākajiem bēgļu galamērķiem ir Vācija, kas šogad plāno uzņemt līdz pat 800 tūkstošiem ieceļotāju. Turklāt, saprotot, cik neefektīvi darbojas pašreizējā Eiropas Savienības patvērumu pieprasīšanas sistēma, Vācija ir atteikusies no Sīrijas bēgļu iespējamās deportēšanas. Humānu apsvērumu dēļ, kā arī birokrātisko procedūru sarežģītības un dārdzības dēļ.

Turklāt interesanti, ka atsevišķas Vācijas mazpilsētas, kurās ir neliels iedzīvotāju skaits un novērojama iedzīvotāju novecošana, pat ir aicinājušas bēgļus pie sevis, jo tas varētu palīdzēt uzlabot reģionu demogrāfisko situāciju.

Vācijas medijos aktīvi tiek pārraidīti arī pozitīvie stāsti par vācu ģimenēm, kas uzņem pie sevis bēgļus, tādējādi veicinot sapratni sabiedrībā un palīdzot ieceļotājiem integrēties Vācijā. Migrācijas eksperte Katažina Stoklosa gan norāda, ka šie pozitīvie piemēri ir jāvērtē visai uzmanīgi, jo Eiropas valstu iedzīvotāju attieksme dažādos reģionos ir atšķirīga.

Stoklosa konstatējusi, ka iedzīvotāju attieksme pret ieceļotājiem izmainās, ja patvēruma meklētāju skaits ir samērīgs ar pamatiedzīvotāju skaitu: "Es esmu veikusi nelielu pētījumu, kurā salīdzināju situāciju Vācijas un Dānijas mazajās pilsētās. Piemēram, Vācijā, kur nelielā pilsētā dzīvo 400 iedzīvotāju un plānots izvietot 100 bēgļus, vairumā gadījumu šie bēgļi nebija gaidīti. Iedzīvotāji iebilda, balsoja pret šo cilvēku uzņemšanu un viņiem nepalīdzēja. Bet Dānijā nelielos ciemos ar 150 iedzīvotājiem 20 bēgļi tika uzņemti ļoti laipni. Un tas viss ir saistīts ar mazo skaitu, jo šajos gadījumos ir svarīgi cilvēki, nevis skaitļi.

Taču, kad ierodas tik liels skaits patvēruma meklētāju, viņi kļūst tikai par skaitļiem, nevis cilvēkiem. Ir grūti just kādam līdzi, ja tu redzi tik daudz ieceļotāju.

Tieši tāpēc es uzskatu, ka ir nepieciešams kontrolēt bēgļu skaitu reģionos, jo, ja tiek pieņemti nepareizi lēmumi, tas var radīt problēmas abām pusēm."

Arī pati Vācija nevar lepoties ar to lielāko viesmīlību, jo arvien biežāk paralēli pozitīvajiem integrācijas stāstiem dzirdami un redzami arī stāsti par neonacistu, galēji labējo aktīvistu un vienkārši agresīvi noskaņotu jauniešu un pat ģimeņu ar bērniem uzbrukumiem bēgļu uzturēšanās centriem un vardarbīgām protesta akcijām. Turklāt presē visai bieži izskan aicinājumi izraidīt no valsts ekonomiskos bēgļus no Balkānu valstīm, jo šie cilvēki faktiski nenes nekādu pienesumu valsts ekonomikai un tāpēc viņi Vācijā būtu uzskatāmi par nevēlamiem.

Nevar atļauties gaidīt krīzes beigas

Taču tieši Vācija kā bagātākā un politiski ietekmīgākā Eiropas Savienības valsts kopīgi ar savu sabiedroto Franciju norāda, ka Eiropas Savienība nevar atļauties nogaidīt, kad šī krīze beigsies. Tieši tāpēc abas valstis aicina pastiprināt Eiropas Savienības patvēruma politiku. "Vācija un Francija sagaida, ka visas dalībvalstis, cik vien ātri iespējams, izveido sistēmu, kas nodrošinātu tiesības uz patvērumu. Tas nozīmētu pieteikumu apstrādi un minimālos veselības un mājokļu standartus. Mēs arī aicinām Eiropas Komisiju pārliecināties, ka visas tās valstis, kuras šādas prasības nav ieviesušas, beidzot to izdarītu," sacīja Angela Merkele.

Arī Francijas prezidents Fransuā Olands norādījis, ka šādu visaptverošu Eiropas līmeņa sistēmu migrācijas krīzes pārvarēšanai nevar izstrādāt tikai divas valstis, bet tam ir jābūt visas Eiropas kopīgajam projektam. Šajā situācijā daudzas no dalībvalstīm ir kritizējušas Eiropas institūcijas par pārāk lēno un ne visai efektīvo darbību.

Taču eksperti uzsver – pašām dalībvalstīm no sākuma ir jāmēģina risināt problēmu pašu spēkiem un tikai pēc tam savu palīdzību var būt gatava piedāvāt Eiropas Savienība.

Uz to norāda arī Eiropas Savienības augstā pārstāve ārlietās Federika Mogerīni: "Mums ir jāsaprot, ka vienam otra vainošana nenesīs nekādus pozitīvus rezultātus nevienam no mums. Galvenais nav teikt, kurš ir vai nav paveicis savu mājasdarbu. Galvenais ir saprast, kā mēs visi kopā varam stāties pretī šim izaicinājumam un kā šo problēmu varam atrisināt."

Kā norāda Ietekmīgās domnīcas "Carnegie Europe" pētnieks Marks Pierini, kopumā gan Eiropas Savienība, gan citi ietekmīgie starptautiskie partneri pret bēgļiem, īpaši no Sīrijas, ir izrādījuši pat ļoti vērā ņemamu solidaritāti. Tā, piemēram, Eiropas Savienība Sīrijas bēgļu problēmas risināšanai ir piešķīrusi 3,7 miljardus eiro, no kuriem pusi sedzi Eiropas Savienības institūcijas, otru pusi - dalībvalstis. Tāpat ir izveidots "Madad" trasta fonds, kura mērķis ir piesaistīt lielāku palīdzību krīzes pārvarēšanai. Par spīti šiem centieniem ANO aprēķini liecina, ka līdz jūlijam bija izdevies iegūt vien aptuveni ceturto daļu no šajā gadā nepieciešamā finansējuma.

Eksperts arī uzsver, ka diemžēl līdz šim bēgļi ir uztverti kā pagaidu ārkārtas stāvoklis.

Pēc pētnieku vārdiem, ir pienācis laiks saprast, ka bēgļu krīze vairs nav īstermiņa reģionāla krīze, bet gan ilgtermiņa starptautiska problēma, uz kuru ir nepieciešams atrast koordinētu atbildi.

Tā kā dažādiem reģionālajiem bruņotajiem konfliktiem, tostarp konfliktam Ukrainas austrumos, visticamāk, tuvākajā laikā nebūs iespējams atrast ne militārus, ne politiskus risinājumus, ir nepieciešams jau laikus domāt par ilgtermiņa globālu stratēģiju. Taču arī šeit var rasties jauna problēma, jo starptautiskie donori labprātāk piešķir naudu humānai palīdzībai krīzes gadījumos, nevis visaptverošiem ieguldījumiem, kas ietvertu gan humānos, gan attīstības aspektus.