Transplantologi: vairāk orgānu donoru ir no slimnīcām, kur labi ārstē

Latvijas Radio analītika

Latvijā lielais vairākums pārstādīto nieru ir no slimniekam nepazīstamiem - mirušiem orgānu donoriem; no dzīviem donoriem, proti, pacienta tuviniekiem - ļoti reti. Sirds transplantācijas gadījumā dzīvo donoru nevar būt vispār. Visā Eiropā bojāgājušo donoru skaits sarūk, jo uz ceļiem valda arvien lielāka drošība, donori ir arvien vecāki cilvēki, piemēram, pēc asinsizplūduma galvā.

Tāpēc Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis arvien vairāk prāto, kā lai transplatalogi operatīvi uzzina par gadījumiem, kad slimnīcās nonāk neglābjami pacienti ar smagiem smadzeņu bojājumiem. Arī Latvija ir spērusi soli sadarbībā ar reģioniem, lai orgānus neapglabātu līdz ar mirušo cilvēku, bet glābtu citus cilvēkus.

• Gaidītāji uz donoru - kā kopiena
• Ceļš no donora līdz orgāna pārstādīšanai
• Transplantologiem darbs dienu un nakti - arī brīvdienās
• Orgāna atvešanai Latvijā iztiek bez helikoptera
• Donora gaidītājam - vienmēr jābūt sazvanāmam
• Kā neapglabāt mirušu donoru orgānus?
• Nīderlandes speciālists: jāatalgo slimnīcas, kas ziņo par donoru
• Ārsts: kur laba ārstēšana, tur iespējami donori

Izlauzties no aparātu gūsta

"Un kur man būs jāguļ? Un kur ir mans spilventiņš? Piecpadsmitajā gultā - starp vīriešiem?" paciente, lietišķi ģērbta aptuveni 55 gadu veca kundze, ir ienākusi Stradiņa slimnīcas hemodialīzes nodaļā, nosvērusies un jokojas. Šo vietu viņa labi zina gadiem ilgi. "Šajā maiņā visi ir vīrieši," atbild māsiņa, un atskan joki. Paciente drošā solī dodas uz gultu, somā līdzi viņai ir krustvārdu mīklu žurnāls, un viņa ērti iekārtojas.

Izskatās jau omulīgi - kāds gulētājs austiņās klausās mūziku, kāds skatās planšetdatorā vai vienkārši guļ, taču īstenībā nekā patīkama te nav. Viņa un citi saka – dzīve ir piesaistīta gaidāmajai procedūrai.

Šai kundzei un vēl daļai pacientu ļoti palīdzētu donora niere. Bet lielā telpā 18 gultās gulošos pacientus māsiņas pieslēdz hemodialīzes aparātiem – mākslīgajai nierei. Tā ir kā attīrīšanas ierīce, lielajos aparātos var vērot, kā riņķo viņu asinis. Procedūra ilgst četras stundas, un daudzi te nāk trīsreiz nedēļā.

"Protams, daži ir, kas strādā. Bet, kam ir vajadzīgs darbinieks, kurš var atnākt otrdien un ceturtdien uz darbu, teiksim, pārējās dienas viņš ir aizņemts...," Stradiņa slimnīcas nieres transplantācijas nodaļas vadītājs Jānis Bicāns teic, ka maz pacientu pēc hemodialīzes var aiziet uz darbu, jo ne visi jūtas pēc tam labi.

"Nu kā – tev rokā iedur divas adatas, tām pieslēdz īpašu sistēmu, pa kuru tavas asinis vispirms dodas uz aparātu, iziet cauri filtram un tad atgriežas tevī atpakaļ, un tas tā viss turpinās četras stundas…" - arī šo jauno puisi, sauksim viņu mainītā vārdā par Igoru, satieku Stradiņa slimnīcā. Nieru mazspēja viņu nomoka turpat 20 gadu.Puiša rokas, tāpat kā citiem gulētājiem, ir rētainas no adatu dūrieniem. Uz Igora apakšdelma izveidojies liels apaļš veidojums, it kā zem ādas būtu iešūta bumbiņa.

"Tā ir tā fistula. Redziet, šajā vietā vēna ir sašūta ar artēriju, un venozās un arteriālās asinis savienojas. Lielā arteriālā spiediena dēļ vēnas sieniņas paplašinās un tā visa ir vēna. Sieniņas ir biezākas. Paskatieties, cik daudz adatas dūrienu, un adatas jau arī nav pavisam smalkas. Taču diemžēl nu šī fistula pēc 14 gadiem pārstāja strādāt, tāpēc man kaklā ielika katetru."

Kalsnais puisis ir aizrautīgs un runātīgs, taču vairāk nekā puse dzīves bijusi atkarīga no aparātiem. Šoreiz uz Rīgu Igors atbraucis no pilsētas, kur dzīvo un trīsreiz nedēļā saņem hemodialīzi. Šobrīd nestrādā, jo procedūru vairs nevar savienot ar darbu. Viņš zina cilvēkus, kuri uz hemodialīzi mēro pat 80 kilometru garu ceļu, arī kad ārā ir lietus vai putenis. Izlaist hemodialīzi nevar.

"Mēs esam kā kopiena, tie paši cilvēki taču atnāk parasti. Mēdz gadīties ka atnāc, un kāda cilvēka nav. Tad parasti jautājam – "Vai viņu aizveda uz pārstādīšanu?" - "Nē". Tad saproti, ka šodien viņš neatnāks un vairs neatnāks nekad.

Pārsvarā jau te ir vecāki cilvēki, bet jauniešu arī ir arvien vairāk. Kad atnāk jauns pacients, mēs izstāstām, kā tas viss notiek, lai saprot, noskaņojas. Daudzi domā, ka dialīze nozīmē - aizej uz klīniku, tev uztaisīs procedūru, patīrīs asinis un tu vesels dosies mājās. Bet tas var būt uz visu dzīvi," stāsta Igors. Viņš ļoti gaida, kad būs saderīga donora niere, jo tad varēs izlauzties no aparātu gūsta. Viņš jau zina, kāda ir dzīve ar pārstādītu nieri.

Ceļš no donora līdz orgāna pārstādīšanai

"Donoru orgānu tomēr vienmēr ir mazāk nekā vajadzētu. Lai arī ar visu organizāciju un uzlaboto organizāciju – mēs esam priecīgi, ka to ir vairāk, bet, protams, nav pietiekoši, un tā nekur visā pasaulē nav," stāsta dakteris Jānis Bicāns, kurš teic - gaidītāju skaits uz miruša donora nieri vidēji ir aptuveni 30 līdz 50 cilvēku. Tā nepavisam nav rinda, drīzāk asins saderības grupas. Donora sirdi savukārt gaida aptuveni desmit cilvēku.

Kāds ir ceļš no donora līdz orgāna pārstādīšanai, skaidroju gan Stradiņa slimnīcā, gan arī kādā no galvaspilsētas attālākā Latvijas slimnīcā. Vienojāmies, ka tās nosaukumu ierakstā neminēsim un arī reanimatologa vārdu ne – lai, runājot par jūtīgu tēmu, kādu īpaši neizceltu, un arī, lai saruna būtu neformālāka.

Ceļš sākas reanimācijas nodaļā. "Mana darbavieta, reanimācijas nodaļa, varētu teikt - mūsu valstība jeb vieta, kur glābt dzīvības smagiem pacientiem, kuriem tas ir nepieciešams…" stāsta reanimatologs, rādot nodaļu, kur ir sešas gultas vietas, arī operāciju zāle.

Arī šodien te guļ četri smagi slimi cilvēki, taču tiem ir citas kaites, nav neviena ar smagu postošu smadzeņu bojājumu. Pērn šajā slimnīcā bijuši četri iespējamie donori, citu gadu neviens, saka reanimatologs.

"Ir smagi pacienti, kas nonāk reanimācijā, pārsvarā tās ir galvas traumas pēc autoavārijām, pēc asinsizplūdumiem, pārsvarā tie ir jauni cilvēki," atzīst reanimatologs.

Ārstiem viņi ir pacienti, par kuru dzīvību viņi cīnās un glābj. Taču ir situācijas, kad ārstu spēkos vairs nav palīdzēt – konstatē sirds apstāšanos vai smadzeņu nāvi.

"Teiksim, ja pacients ir bezsamaņā, ir intubēts, viņš tiek ventilēts ar mākslīgo plaušu ventilācijas aparātu, un, ja šo ventilāciju var veikt bez medikamentoza miega, kuru pārtrauc, un viņš nepretojas - nav vairs refleksu, lai pretotos mākslīgās plaušu ventilācijas pārtraukšanai. Tad diennakti pēc medikamentu pārtraukšanas ar neirologu izvērtējam pēc Glāzgovas komas skalas, kas starptautiski pieņemta - ja ir trīs balles, tā ir pati mazākā, kad ir smadzeņu nāve, kad ir 15 – cilvēks nomodā, staigā, runā," skaidro reanimatologs.

Tad reanimatologs vai nodaļas vadītājs sazinās ar Stradiņa slimnīcas Latvijas Transplantācijas centru. Stradiņa slimnīca ir Latvijā vienīgā, kur veic orgānu pārstādīšanu.

"Un izstāstām par šo situāciju, kāds ir pacients, dati, protams, ir konfidenciāli. Bet viņi pārbauda datu bāzē, vai nav bijis dzīves periodā, kad viņš bijis vesels, aizliegumi, ka viņš ir iebildis pret to, ka viņa orgāni izmantoti datu bāzē. Mums pašiem nav pieejas, datu bāze ir konfidenciāla, tā ir pieejama noslēgtam lokam lietotāju," stāsta ārsts.

Pirmā saruna ar piederīgajiem ir reanimatologam, un šīs sarunas ir smagas.

"Tie ir parasti jauni cilvēki, pilni spēka, dzīvības, veselīgi bijuši, un pēkšņi izskrien zvērs mašīnai priekšā, un nu galva sadragāta, kauli sadragāti, smadzenes arī, tās ir ar dzīvību nesavienojamas traumas. Lai arī varbūt viss cits vesels, bet cilvēks bez centrālā procesora, bez smadzenēm nevar dzīvot, tas nav iespējams. Es personīgi cenšos ar šiem tuviniekiem runāt, it kā man viņi būtu tuvi cilvēki, bet sarunas ir ļoti smagas, viņi nevar to pieņemt, ka trauma nav savienojama ar dzīvību.

Mums ir atsevišķa telpa, kur runājam, izstāstu par visiem veiktajiem izmeklējumiem, par radioloģisko atradni. Viņiem to grūti pieņemt. Cenšamies arī stāstīt, ka viņš var izglābt vēl citus cilvēkus," stāsta reanimatologs.

Viņš arī tuviniekiem pasaka, ka par šo gadījumu informēts transplantācijas centrs un aprunāties atbrauks arī ārsti no Rīgas.

Laika ir maz - ja iestājusies smadzeņu nāve, parasti arī citas funkcijas ir traucētas – piemēram, pazemināta vai paaugstināta ķermeņa temperatūra, traucēta sirds darbība vai asinsspiediena problēmas. Pērn šajā slimnīcā tā bijis vienā gadījumā – transplantologi nepaspēja atbraukt, jo apstājās sirds.

Transplantologiem darbs dienu un nakti - arī brīvdienās

"Mēs strādājam dienu, nakti, brīvdienās, mums nav tādu brīvdienu. Transplantologa darbs nerēķinās ar brīvdienām vai ģimenes svētkiem," atzīst Stradiņa slimnīcas Latvijas Transplantācijas centra transplantologs Jānis Jušinskis, norādot, ka komandas darbs sākas minūtē, kad pienāk ziņas no reanimācijas.

"Zvana reanimatologs, paziņo, ka ir potenciālais donors, un tad mūsu koordinators sāk inciēt procesu - reģistru, analīzes, brigādes savākšanu, un, ja iespējams, ar piederīgiem izrunāt." Jušinskis atzīmē, ka reanimatologam ir milzīgi liela joma – ne tikai jāpiezvana, arī jāzina, kad ziņot, lai nav par vēlu, un jāprot uzturēt cilvēku, kam iestājusies smadzeņu nāve vai apstājusies sirds.

Latvijas likumi neprasa sarunas ar piederīgajiem un viņu piekrišanu – ja cilvēks nav veicis ierakstu Iedzīvotāju reģistrā, ka ir pret orgānu ziedošanu, viņa orgānus var izmantot pēc nāves.

Tomēr daudz mierīgāk ir tad, ja saruna ir bijusi, saka Stradiņa slimnīcas nieres transplantācijas nodaļa vadītājs Jānis Bicāns.

"Tajās situācijās mēs redzam ārkārtīgi dažādus likteņstāstus, ir notikusi nelaime, ģimenei tas ir vienīgais pelnītājs, brigāde atgriežas pēc tādiem pasākumiem, jāsaka, grūti kontaktējama no pārdzīvojumiem. Nāves konstatācija un lietas ap to nekad nevar būt vieglas, to mēs saprotam. Ja tas notiktu katru otro, trešo dienu, ar tādu intensitāti, mēs to visu nevarētu izturēt, neviens to nevarētu izturēt. Bet tā kā ir ap 50, 60, 70 operācijām gadā, un mēs drusku maināmies, tad ir iespējams to darīt," tā Bicāns.

Izdibināt piekrišanas iemeslus sarunā ar piederīgajiem ārsti necenšas, vairāk skaidro nepieciešamību un pozitīvo efektu, norāda Bicāns. Mēdz būt arī atteikumi.

"Atteikumi – bieži vien mēģina piesaukt reliģiskās lietas, lai gan, protams, reliģiskie uzskati absolūti nevienā vietā nav šķēršļi. Vai arī – vienkārši "mēs negribam". Parasti tie atteikumi ir nemotivēti. Bet tos cilvēkus arī var saprast," tā Bicāns.

Orgāna transportēšanai Latvijā iztiek bez helikoptera

Ja sarunas ar tuviniekiem norisinājušās labi, tad Stradiņu komanda veic orgāna izņemšanas operāciju - turpat slimnīcā, kur atrodas donors. Transplantologs Jānis Jušinskis teic, ka pēc izņemšanas daži orgāni iztur lielāku laiku bez asinsrites, daži pavisam mazu.

"Ja runa ir par nierēm, arī, protams, būs atkarīgs no tā, cik jauns bija donors, cik veselas nieres, cik labi paņemts orgāns. No 12 līdz 24 stundām. Mēdz būt situācijas, kad ir pat vairāk kā 24 stundas, bet tas nozīmē, ka ir augsta riska orgāns – nestrādās pilnīgi vai vispār var nepieslēgties, nestrādāt," stāsta Jušinskis.

Kā ir sirds gadījumā, stāsta Stradiņa slimnīcas sirds ķirurgs Ints Putniņš: "Mums ir līdz četrām, maksimums sešām stundām tai sirsniņai jābūt recipientam iešūtam un palaistai, mēs esam ierobežoti atšķirībā no nieru transplantācijas, kur periods ir garāks – līdz diennaktij."

Ja no slimnīcas, kur atrodas donors, līdz transplantācijas centram jāmēro mazāk kā 200 kilometru, tad var iztikt bez helikoptera.

"Tas laiks, kas nepieciešams gan ar mašīnu, gan lidmašīnu - tas pats sanāks. Ja distances ir lielākas, tad jāizmanto helikopters vai lidmašīna. Pie mums tā nav bijis. Mēs visi esam mācījušies citās valstīs, praktiski visi bija lidojuši. Bet mums nav liela valsts," atzīst Jušinskis.

Reiz gan bijusi nepieciešamība sarunāt helikopteru, jo iespējamais donors bija Daugavpilī. "Donors bija kļuvis par donoru, un biju personīgi sazvanījies un saorganizēju gaisa spēkus, visu nokoordinējis, jo Daugavpils ir pietiekami tālu, un, lai sirdi atvestu, ir jāizmanto gaisa spēku helikopteri uz Rīgu. Bet, jā, tad bija šis radinieku atteikums, un tā mēs nedabūjām neko izdarīt," stāsta sirds ķirurgs Ints Putniņš.

Tā kā laika bija maz, viss tika organizēts paralēli un, kad atskanēja atteikums, helikopteri jau gaidīja brigādi.

Donora orgāna gaidītājam - vienmēr jābūt sazvanāma

Vēl jāteic - kad pārbaudīta donora un iespējamā orgāna saņēmēja saderība, transplantācijas centra koordinatori zvana cilvēkam, kam donora orgānu pārstādīt. Viņam vienmēr jābūt sazvanāmam. To zina arī Igors. Pirmoreiz viņš bija 18 gadu vecs, kad saņēma zvanu par donora nieri.

"Es vispār biju vilcienā. Braucu no radiniekiem uz mājām citā pilsētā. Un man zvana – brauc! Toreiz mobilie telefoni jau bija izplatīti, man arī bija. Kad tev tā piezvana, pirmajās minūtēs tu nezini, pie kā pieķerties, kur likties, ko ņemt līdzi. Tāda kā neliela dezorientācija sākumā. Taču tad saproti - jā, jāsagatavojas, jāņem līdzi lietas, un tad tu brauc," stāsta Igors.

Ja Igors nebūtu atbildējis uz zvanu, centra darbinieks tad zvanītu nākamajam no saderības grupas, skaidro dakteris Bicāns.

"Zvanīt citam, ir tādi, kuriem ir kādas ķibeles parādījušās pa to laiku, kamēr bija uz pēdējo kontroli, pēkšņi bijusi temperatūra un nevar operēt. Visādi ir gadījumi, bet, protams, koordinatoram tās ir lielas papildu galvassāpes. Kuram der, kuram neder, vecumi, lielumi. Pat nieri pārstādot, mēs rēķinām, ka donors ir liela auguma un niere ir liela, un mēs nevaram to īsti pārstādīt neliela auguma cilvēkam. Vai vēl sliktāk mazu nieri lielam. Tīri banāli fiziskie parametri, ne tikai medicīnas," atzīst ārsts.

Kā panākt, lai mirušu donoru orgānus neapglabātu?

Jāteic, ka visā Eiropā transplantologi arvien lielāku uzmanību pievērš jautājumam – kā panākt to, lai mirušu donoru orgānus neapglabātu – lai slimnīcu intensīvās terapijas nodaļas ziņotu transplantologiem.

Arī Latvijā šis nav bijis viegls jautājums un ir slimnīcas, no kurām ir ļoti maz donora orgānu. Taču sadarbība pamazām uzlabojas un nozīme ir arī valsts atbalstam.

"Un no 2015.gada līgumā ar slimnīcu ir iekļauts atsevišķi izdalīts finansējums tieši koordinatoru darbam reģionos," stāsta Nacionālā veselības dienesta (NVD) pārstāve Evija Štālberga un piebilst, ka dienestā ar lūgumu bija vērsušies Stradiņa slimnīcas ārsti un no šā gada valsts piešķīrusi naudu diviem koordinatoriem reģionos.

"Visi šie līdzekļi tiek plānoti vienai darba slodzei, taču šī slodze tiek sadalīta uz vairākiem darbiniekiem, kas strādā ārstniecības iestādēs. Šīs iestādes ir Daugavpils reģionālā slimnīca, Liepājas reģionālā slimnīca un Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca," atzīmē Štālberga.

Kā būs nākamgad – tas, vai koordinatoru reģionos būs vairāk vai mazāk, nav skaidrs. NVD rudenī vērtēs paveikto. Taču Stradiņa slimnīcas speciālisti jau tagad teic – šis gads parādījis, ka reģionu koordinatori ir ļoti vajadzīgi un viņus vajadzētu vēl vairāk.

Pateicoties sadarbībai ar reanimatologiem, pērn Latvijā arī bija 29 nieres donori, tikai ar Rīgas slimnīcām noteikti nepietiktu – saka Stradiņa slimnīcas transplantologi. Transplantācijas jomā šis ir labs gads – jau bijuši 23 nieres donori un pārstādīta viena sirds.

Nieres transplantāciju skaits Latvijā | Create infographics

Pilsētās, kur nav šo koordinatoru, ziņošana balstās pārsvarā uz reanimatologu entuziasmu, tā arī ir ar šajā sižetā uzrunāto reanimatologu. Kolēģu attieksme ir dažāda, viņš atzīst. 'Šis darbs mums ir pretrunīgs, mēs no vienas puses esam reanimatologi, kas cīnās par cita cilvēka dzīvību."

Nīderlandes speciālists: jāatalgo slimnīcas, kas ziņo par donoru

Arī citās valstīs bijušas problēmas ar sadarbību slimnīcu un nodaļu vidū. Par tām runāja arī Eiropas Komisijas līdzfinansētajā ACCORD programmas noslēguma konferencē jūnijā Madridē.

Konferences starplaikā uzrunātais transplantācijas speciālists Andriess Oitsmams no Nīderlandes atzina: "Jā, mums bija tā pati problēma. Bet – man tiešām nepatīk to teikt – bet vienīgais, kas te tiešām līdzēs – ir atalgot slimnīcas, kuras ziņo par donoru. Ja cilvēkiem par šo papildu darbu slimnīcā nesamaksās, nekādu panākumu nebūs. Nīderlandē, piemēram, mums ir ieviesta komandas sistēma – ja noteiktā pilsētā ir donors, slimnīca paziņo, par to saņem naudu, un tad ierodas komanda, kas iegūst donora orgānu transplantācijai."

Savukārt, piemēram, Ferlanini slimnīca Romā, lai veicinātu sadarbību starp speciālistiem vienā slimnīcā, pilotprojektā izveidoja plakātu. To pielika pie sienas kabinetā, kur mediķi aizpilda dokumentāciju. Uz plakāta ir rakstīts viens vārds "GIVE", tulkojot no angļu valodas - dot. Katrs burts angliski apzīmē vienu kritēriju - G - Glazgovas komas skalu, I – intubāciju, V – plaušu ventilāciju, E – dzīves beigu vadīšanu.

Ferlanini slimnīcas intensīvās terapijas nodaļas māsa Ērsa Fellere stāsta, ka neatliekamās palīdzības speciālisti identificē pacientus ar smagu, postošu smadzeņu bojājumu, un, ja pacients atbilst visiem šiem kritērijiem, iespējams, var kļūt par donoru. Tas ir kā atgādinājums telpā, kur aizpilda medicīnas dokumentus. Tad seko ziņošana transplantologu kordinatoriem, virkne pārbaužu, sarunas ar tuviniekiem. Pērn, izmantojot šo atgādinājumu, orgānu ziedošana slimnīcā uzlabojusies par trešdaļu.

Ārsts: kur laba ārstēšana, tur iespējami donori

Protams, orgānu ziedošana sabiedrībā izsauc dažādu reakciju, arī aizdomu pilnu. Piemēram, ja nu, domājot par donoriem, pacientu reanimācijā neārstēs tik labi kā vajadzētu un necentīsies glābt? Taču dakteris Bicāns saka – tuvinieki vispār piekrīt ziedošanai tikai tad, ja pārliecināt, ka ārsti darījuši visu cietušā cilvēka labā.

"Tur, kur laba ārstēšana, tur arī iespējami būs donori, bet tur, kur švakāka ārstēšana, tur nebūs donoru – tur piederīgie vienmēr būs pret. Piederīgie ir teikuši, ka mēs saprotam un atbalstām [ziedošanu], un tas nozīmē, ka viņi ļoti uzticas ārstniecības iestādei. Tādos gadījumos – jā, bet dēls vai meita, vīrs vai sieva, kas gājis bojā, gribēja palīdzēt cilvēkiem," stāsta Bicāns.

Pacientam donora niere paver iespēju uz pilnīgi citu dzīvi. Dakteris Bicāns teic, ka valstij nieres transplantācija izmaksā stipri lētāk nekā ilgstoša hemodialīze.

Stradiņa slimnīcā satiktais pacients Igors gan uzreiz saka – protams, tā ir loterija – var paveikties, var nepaveikties. Ārsti Latvijā teic, ka vidēji bojāgājuša donora niere strādā piecus līdz 10 gadus. Igoram divreiz pārstādīta donora niere – pirmā kalpoja pusotru gadu, jo viņš saslimis ar vīrusu. Otrā - piecarpus gadus.

"Es teikšu tā – kad donora niere bija, šis laiks paskrēja kā viens brīdis. Jo pie laba pierodi ātri. Vienam puisim bija 11 gadu donora niere, viņš teica to pašu – kā viens mirklis, lai gan divreiz ilgāks laiks. Īstenībā tu esi brīvs – vari paņemt zāles un braukt, kaut vai uz ārzemēm. Ar dialīzi arī var doties ceļā – man bija tāda pieredze, kad braucu uz Itāliju, taču tad ir iepriekš jāsarunā, lai būtu tur vieta dialīzes nodaļā noteiktā laikā. Bet tas ir daudz sarežģītāk – nav tā, ka ir biļete, sakrāmē čemodānu un brauc," tā Igors.

Ne Igors, ne ārsti negaida, ka ar kādu notiks nelaime, zinot, cik dzīvība ir trausla, viņi nelaimi nevēl. Tikai lūdz aizdomāties - ja cilvēks ir pret orgānu ziedošanu, lūgums to darīt zināmu – veikt ierakstu Iedzīvotāju reģistrā un izrunāties dzīves laikā ar ģimenes locekļiem.

Jo ir bijuši piederīgie, kas atteica orgānu ziedošanu, sakot – mēs nezinām, ko viņš vai viņa par šādu jautājumu domāja. Latvijā šobrīd viens donors var glābt trīs cilvēkus, taču ārvalstīs, kur pārstāda arī aknas, plaušas un citus orgānus – pat astoņus.